SIA "DVS Urantija"
Elizabetes ielā 91/93-2
Tel. +371-29276118
E-pasts: urantija@e-apollo.lv

   
Iepriekšējā
Nākamā »

Kas ir Šrī Satja Sai Baba?

Šrī Satja Sai Baba ir mūsu laika Avatārs. Avatārs ir Dieva iemiesojums, kura īpašības ir klātesība visur, visvarenība, zināšana par visu un mīlestība, kas aptver visu.

Šīs īpašības Sai Babam piemīt kopš dzimšanas.

Viņš ir nācis, lai izglābtu pasauli no draudīgās bojāejas un dotu pasaulei jaunu vērtību.

Trijos gadsimtos Viņš iemiesojas trīsreiz. Pirms šīs inkarnācijas viņš dzīvoja 19. gadsimtā kā Sirdi Baba un sagatavoja Savu misiju.

Kā Sai Baba Viņš patlaban izpilda šo misiju, t.i. pasaules un sabiedrības pārveidošanu.

Kā Prēma Sai Viņš nākamajā gadsimtā jauno mācību nostiprinās.

Sai Baba nedibina jaunu reliģiju. Tās vietā Viņš mums atgādina par pazaudētu zināšanu un dāvina mums Savu mīlestību. Ar tās palīdzību pastāvošās reliģijas var atjaunoties un mūsu ticība var kļūt dziļāka vai vispār tikai tagad pamosties.

Sai Babam Indijā ir Āšrams (mītne, kur uzturas svētais), kur ierodas cilvēki no visas pasaules, lai saņemtu Viņa svētību. Taču ne tikai tur, bet arī mājās katrs var piedzīvot Viņa visuresību.

Sai Baba Indijā ir attīstījis jaunu skolu un universitātes sistēmu, iekārtojis daudzus sociālus institūtus un uzbūvējis lielu slimnīcu, kur pacientus ārstē bez maksas.

Vārdam Satja Sai Baba ir nozīme: Sai pārstāv Dievišķo Māti un Baba - Dievišķo Tēvu.

Bet Satja nozīmē patiesību, un patiesību Viņš grib īstenot arī pasaulē.

Par izdevniecību "Govinda Sai" 

Jau pirms pieciem gadiem (tātad 1989. Tulk.) - mēs toreiz bijām Berlīnē - Sai Baba uzaicināja Konstanci un mani dibināt izdevniecību. Mēs bijām ļoti pārsteigti, jo tā īsti nezinājām, kāpēc mums izdevniecību vajadzētu, tomēr pakļāvāmies Viņa norādījumam.

Kad šī grāmata bija gatava, Sai Baba vispirms mūs sūtīja uz Goldmaņa izdevniecību, kur mēs dabūjām izšķirīgu norādījumu pirmām kārtām vienreizēji izgatavot dažas eksemplāra fotokopijas. Tas bija brīnišķīgs padoms, kas mums daudz ko iemācīja.

Tādējādi mēs varējām arī uz Indiju paņemt līdzi vienu eksemplāru, ko Sai Baba svētīja un parakstīja.

Pēc mūsu atgriešanās no Indijas Sai Baba sūtīja mūs uz Satja Sai izdevniecību, kas tomēr negribēja šo grāmatu uzņemt savā programmā.

Mēs atkal un atkal jautājām, ko mums darīt, līdz kādu dienu Sai Baba mums norādīja uz to, ka mums pašiem jau tai laikā bija sen aizmirsta izdevniecība. Šo grāmatu mums vajadzēja tur publicēt.

Par šo priekšlikumu mēs nepavisam nebijām sajūsmināti, mums taču tieši tad vēl bija jācīnās ar mājas būves grūtībām, un tāpēc mēs nejūtām diez cik lielu interesi mesties jaunā dēkā. Mēs arī nezinājām, kur ņemsim laiku paši šo grāmatu salikt un publicēt.

Bet tā kā Sai Baba negribēja, ka mēs ietu uz citu izdevniecību un tanī pašā laikā pieprasījums pēc Viņa grāmatas bija ļoti liels, mums kļuva skaidrs, ka pašiem jāapgūst šis jaunais darba novads.

Par atbildi uz mūsu nepatiku Sai Baba mums teica, ka Viņš svētījot šo izdevniecību, mums nevajagot baidīties, jo Viņš mums palīdzēšot. Tā arī bija. No daudzām pusēm nāca labi priekšlikumi, ierosinājumi un atbalsts.

Turklāt Sai Baba mums palīdzēja atrast nosaukumu. Kādu vakaru mēs apsvērām, kā lai saucam savu izdevniecību un institūtu. Bet mums nenāca prātā nekas, kas atbilstu. Tā mēs nolēmām iet gulēt. Konstance lūdza Sai Babu, lai Viņš viņai palīdz nākošā rītā atrast nosaukumu. Viņa pamodās ar vārdu Govinda. Mēs ļoti priecājāmies, jo Govinda nozīmē: "Tas, kas vada uz atbrīvošanos". Tas ir piemērots terapijai. Bez tam Govinda ir viens no Krišnas vārdiem, un, tā kā Krišna bija Sai Babas priekšpēdējā inkarnācija, līdz ar to tas ir arī Sai Babas vārds. Krišna ir Ardžunas kaujas ratu vadītājs Mahābhāratā - un līdz ar to arī mūsu terapeitiskā darba un izdevniecības "kaujas ratu vadītājs".

Kādu dienu mēs uzzinājām, ka Šveicē jau ir izdevniecība "Govinda". Neizpratnē, ko tagad darīt, jautājām Sai Babam. Viņš apliecināja, ka mūsu izdevniecības nosaukums ir pareizs. Pilnīgi esot "Govinda Sai izdevniecība", un šis vārds izpauda spēku.

Sai Baba palīdzēja Konstancei izveidot izdevniecības zīmi.

Zīmē ir "S" no Sai kā Jiņ Jang, pie kā vijas divi lotosa ziedi. Lotosa zieds ir tas simbols garīgajai attīstībai, kas norāda - lai gan lotosa saknes ir zem ūdens dubļos, tā zieds tomēr neskarts no visiem netīrumiem paceļas pāri ūdens līmenim.

Zīmē viens zieds vēl nav atvēries, otrs jau ir uzplaucis kā simbols attīstībai, kas ved uz Dievu, ko mēs visi - agrāk vai vēlāk - piedzīvojam.

Kad zīme bija gatava, mēs atradām arī piemērotu spiestuvi un "pilnīgi nejauši" iepazināmies ar Kristiānu Rospleču un viņa sievu Kristīni, kas tāpat kā mēs dzīvo Grafratā. Viņš ir viens no grāmatu un izdevniecību lietu lieliem zinātājiem un daudz mums palīdzēja ar savām lielajām zināšanām un sajūsmu.

Arī citādi Sai Baba lika Sevi vienmēr manīt. Piemēram, šīs izdevniecības ISBN ciparu summa un pasta kastītes numurs ir deviņi, un aģentūra, kurā Kristiāns Rosplečs ir darbvedis, saucas "Devītnieka grāmatu aģentūra".

(Deviņi ir dievišķais skaitlis, jo tas, lai cik to reizinātu, ciparu summā vienmēr dod deviņi. Tāpēc skaitlis deviņi noder par simbolu tam, ka Dievs ir visur atrodams.)

Ar to Sai Baba mums arī skaidri parādīja, ka šī ir Viņa izdevniecība. Tā Viņš arī noteica cietu pārdošanas cenu un to, kas notiek ar izdevniecības kontu.

Pateicība

Šī ir Sai Babas grāmata. Viņš to radīja ar manu starpniecību. Viņš man dāvāja brīvu laiku reizē ar terapiju un mājas būvi, lai es varētu tekstu uztvert, pierakstīt un izkoriģēt.

Tā kā daudzi man palīdzēja dabūt gatavu šo sējumu, es jautāju Sai Babam, vai Viņš negrib izteikt pateicību caur mani.

Viņš paskaidroja, ka mēs visi esam Vienīgā instrumenti, tāpēc man pašam visiem jāpateicas.

Tāpēc pirmām kārtām es pateicos savai sievai Konstancei, kas kopš paša iesākuma bija man blakus ar padomu un palīdzību. To, ko es dzirdēju, viņa uzņēma ar tādu mīlestību, ka es varēju atvērties arvien vairāk.

Bez tam viņa Sai Babam adresēja daudzus jautājumus, uz kuriem Viņš attiecīgi atbildēja dažādu dienu diktātos.

Sirsnīgi pateicos Kājām Krēgeram par rediģēšanas darbu, ko viņš izdarīja Putapartī (Indijā) un Vācijā. Viņa atklātība bija brīnišķīga.

Kad es 1994. gadā atkal biju pie Sai Babas, Viņš man teica, ka Šarlotei Kīglerei vajadzētu tekstu vēlreiz caurskatīt. Viņa to izdarīja ar tādu mīlestību un precizitāti, ka viņai no sirds pateicos.

Ar lielu pateicību es domāju par Bernhardu Eihhornu, kas visu tekstu izvietoja un noformēja ar lielu pašaizliedzību, pacietību un izturības spēju. Tā bija liela palīdzība.

Sirsnīgi pateicos arī Ulrikai Volterei par viņas zinātnisko rediģēšanas darbu un reģistra pārstrādāšanu.

Daudz pateicības pienākas arī Kristīnei Serrai, kas ar lielu pacietību un fantāziju piedalījās apvāka izveidošanā.

Bernhards un Barbara Eihhorm, Frīds Eikhofs, Kristiāns un Felicita Fīringi un Ulrika Voltere izveidoja reģistru. Arī viņiem es ļoti pateicos.

Grafrata, 24. VIII 1994.Stefans fon Štepski-Doliva

(Stephan v. Štepski-Doliva)

Priekšvārds

Šīs grāmatas rašanās līdz šim ir visneparastākais - un man varbūt arī visgrūtākais - ko esmu piedzīvojis savā ceļā uz lielāku garīgumu.

Šis ceļš sākās 1981. gadā - pie kam es to tikai atskatoties skaidri varu pateikt. Toreiz es biju vienīgi pārsteigts un vispār nesapratu tālāku sakarību.

Tanī laikā es biju Geinsvilā, Floridā, un mācījos strukturālo integrāciju pie Idas Rolf -kādu ļoti dziļi ejošu masāžas formu.

Šīs apmācības laikā mūs iedrošināja arvien vairāk pievērst uzmanību savai intuīcijai un jūtām, lai zinātu, kā jāmasē, bet tomēr izslēgt domāšanu un rokām ļaut brīvu vaļu.

Toreiz es pēkšņi pamanīju sevī kādu balsi, kas man precīzi pateica, ko darīt. Es biju pārsteigts, taču vispār nevarēju izskaidrot šīs balss eksistenci, tāpat faktu, ka tā man pastāvīgi pateica vislabāko risinājumu, kas patiešām droši aizveda pie rezultāta.

Sekoja neskaitāmi gadījumi, kad šī iekšējā balss mani vadīja, sargāja un mācīja.

Mani pārsteidza arī tas, ka es šo balsi tik piepeši sevī sadzirdēju, lai gan tanī laikā nebiju visai ticīgs, nemaz nerunājot par garīgumu. Es drīzāk dzīvoju intelektuāļa šaurajos un aprobežotajos rāmjos, kas savu dzīvību vilka kā bioenerģētiski analītisks terapeits ne visai slikti.

Tad kāds pacients man uzdāvināja Gitas Mallašas grāmatu "Eņģeļa atbilde". Es priecājos par šo žestu, bet nekad man nebija laika grāmatu lasīt.

Kad bija kāds laiks pagājis šo grāmatu ignorējot, brīnumainā veidā katru nakti man bija jāpamostas, un atkal aizmigt es varēju tikai tad, kad kādu stundu biju minēto grāmatu lasījis.

Kādu nakti es atkal pamodos, iededzu gaismu un gribēju lasīt, kad manā istabā manifestējās kāda gaismas parādība. Vispirms es ļoti izbijos, bet, kad redzēju šī tēla mīlas pilno izteiksmi, visas bailes pazuda.

Tēls teica: "Tu esi izredzēts. Tu esi aizsargāts, mēs vienmēr esam šeit tavā labā!" Svētīja mani un aizgāja.

Es biju mēms un satricināts.

Kaut kad es atkal iemigu un nākošajā rītā domāju, ka visu to esmu tikai sapņojis. Bet cik liels bija mans pārsteigums, kad kāda sieviete, kas gulēja blakus istabā, man jautāja: "Saki, kas pagājušo nakti bija pie tevis? Es dzirdēju kādu balsi tavā istabā."

Drīz pēc tam man bija dziļš Kristus pārdzīvojums. Es izjutu Kristu kā siltu gaismu savā sirdī un jutu neklusināmas ilgas pēc Viņa.

Tāpēc es lūdzos, lai varētu atrast dzīvu skolotāju.

Drīz pēc tam man uzdāvināja S. Sandveisa grāmatu "Sai Baba - Svētais ... un psihiatrs". Šī grāmata manī izraisīja tik spēcīgas ilgas, ka divus mēnešus vēlāk es sēdēju pie Sai Babas kājām un sapratu, ka Viņš ir visu manu ilgu mērķis.

Āšramā es ieguvu satikšanās pieredzi, taču personīgi Sai Baba ar mani nerunāja ne vārda. Arī nākamās reizes es nedabūju interviju. Bet Viņš ar mani runāja, izmantojot manu iekšējo balsi, un lika skaidri saprast, ka Viņš ir šī balss. Viņš bija tas vadonis, kas mani ar iekšējās balss palīdzību visus šos gadus bija vadījis. Viņš bija viszinātājs, kas man dāvāja žēlastību, ka varēju sadzirdēt šo balsi un arvien vairāk uz to paļauties.

Tikko biju atgriezies no sava pirmā ceļojuma uz Putaparti, mana dzīve pārmainījās pašos pamatos. Sai Baba vienu pēc otras man noņēma līdz šim praktizētās terapijas formas un vienlaicīgi atvēra pavisam jaunus ceļus.

Šie ceļi bija atbilde uz daudziem jautājumiem, kas mani bija nodarbinājuši kopš gadiem. Tomēr Sai Babas norādījumus, ko sevī dzirdēju, es pieņēmu ne visai draudzīgi. Jo Sai Baba uzaicināja mani arvien konkrētāk apieties ar ķermeņa vingrinājumiem un manu uzmanību it sevišķi pievērst cilvēku savstarpējām attiecībām.

Pilnīgi noteikti tas bija ļoti, ļoti pareizi un daudz palīdzēja, vienīgi - mani pacienti gribēja vingrinājumus. Daudzi no viņiem nevēlējās darboties līdzi manās pārmaiņās. Tas mani noveda vissmagākajās situācijās, jo es zināju, ka man jāklausa savai balsij, un tanī pašā laikā es gribēju izdarīt pa prātam saviem pacientiem.

Es pārdzīvoju daudzus briesmīgus brīžus, kuros jutos nospiests, un reizēm triju dienu semināros zaudēju līdz pieciem kilogramiem svara.

Tomēr arvien ievēroju balss norādījumus un beigās viss bija labi.

Kad pēc tam atkal aizbraucu pie Sai Babas, es Viņam lūdzu žēlastību, lai ar savu darbu kā terapeits drīkstētu palīdzēt pāriem, jo šinī punktā es pārdzīvoju savu pieredzes trūkumu. Sai Baba izpildīja šo manu vēlēšanos un lika man iepazīties ar Konstanci, ar kuru es - Viņa vadīts - esmu precējies un tagad kopīgi strādājam terapijā.

Ar Sai Babas norādījumiem un Konstances mīlestību un spējām mēs varējām palīdzēt daudziem pāriem, un paši, dažā grūtā situācijā ievesti, jutāmies drošībā.

Par spīti visiem pierādījumiem, ka Sai Baba mani vada ar iekšējo balsi, mani joprojām nodarbināja jautājums, (ak, šis mūžīgais prāts!), vai es Viņu pareizi dzirdu, resp., vai man nesaveidojas kaut kādas atbildes, lai pēc tam tās uzdotu par Viņa norādījumiem.

Lai man noņemtu šīs šaubas, Sai Baba uzdāvināja Konstancei un man māju, ko mums vajadzēja pārbūvēt, lai iekārtotu terapijas un darba telpas.

Pirmām kārtām Sai Baba mums atņēma katru arhitektu, kam mēs prasījām padomu. Viņš teica, ka Viņš esot arhitekts. Mums vajadzēja Viņam visu jautāt. Tas nepavisam nenozīmēja, ka turpmāk viss gāja labi. Tieši pretēji! Pa lielākai daļai vispirms viss gāja šķībi!

Šeit parādījās kaut kas principiāls: es gan dzirdēju balsi, bet Konstancei bija paļāvība. Es jautāju arvien no jauna, kad reiz likās viss šķībi ejam, vai neesmu dzirdējis kaut ko nepareizi, turpretī Konstance palika pie savas ticības un pastāvīgi viņai bija taisnība. Jo problēmas katru reizi atrisinājās brīnumainā veidā, un tas pierādīja, ka Sai Babam bija taisnība - un es ar katru dienu vairāk varēju ticēt, ka dzirdu Viņu pareizi.

1992. gada jaungada dienā Sai Baba man teica, ka Viņš gribot diktēt man katrai dienai zināmu tekstu, kas kopā izveidošot grāmatu. Viņš tūlīt to arī iesāka. Viņš nodiktēja attiecīgo datumu un saturu tai dienai. Lai gan Viņš datumus šķietami bez izvēles deva sadalītus pa visu gadu (18.X; 5.VI; 17.VII utt), Viņš nekad vienu datumu nenosauca divreiz (izņemot 3.III, ko Viņš apzināti diktēja divreiz). Mani tomēr pastāvīgi mocīja divējas bailes: pirmkārt, ka datumi tomēr varētu atkārtoties un, otrkārt, ka es nekā cita vairs nedzirdēju, pirms teksti bija nodiktēti visām 366 dienām.

Lai atbrīvotu mani no šīm rūpēm, Sai Baba mani aicināja pie Sevis. Tikko biju nonācis Vaitfīldā, ziņojumi plūda tik ātri, ka es tikai ar grūtībām paspēju pierakstīt, un 14 dienās uzrakstīju 310 lappuses.

Šinī laikā Konstance gribēja izklīdināt visas šaubas attiecībā uz manu balsi, un tādēļ pasniedza Sai Babarn vēstuli, kurā Viņu lūdza to paņemt tikai tad, ja tas ir Viņš, kas runā ar manas iekšējās balss starpniecību.

Sai Baba paņēma šo vēstuli un par piemiņu uzdāvināja mums rozi, kas kopš tā laika grezno mūsu altāri.

1992. gada maijā / jūnijā mēs atkal bijām pie Sai Babas un es rakstīju pēdējās lappuses, pie kam daršanas laikā Sai Baba šo grāmatu svētīja. Tikko pēdējās rindas bija uzrakstītas, Sai Baba mūsu grupai deva interviju - pirmo reizi, kad Sai Baba ar mani runāja kā persona! Kāda dāvana!

Kaut arī Sai Baba bija noņēmis manas šaubas par iekšējās balss autentitāti, es tomēr izbijos, kad pēc šīs grāmatas ievada diktāta Viņš man deva norādījumu to parakstīt ar Satja Sai Baba. Es to uztvēru kā pretenziju pret Viņu un izrādīju pretestību šādam parakstam. Taču Viņš palika pie sava un uzsvēra, ka jau pašā sākumā jābūt skaidram, kas ir šis grāmatas autors - proti, Viņš un nevis es.

Kad es grāmatu biju nodrukājis, Sai Baba man teica, ka man tā jāņem līdzi uz Putaparti un tur jākoriģē. Tempļa teritorijā, izmantojot iekšējās balss starpniecību, es ar Viņu apspriedu katru labojumu. Tagad un vēlāk, kontaktējoties ar izdevniecības speciālistiem valodas jautājumos, es pamanīju, ka dažs teikums gramatiski nebija pilnīgi pareizs, resp., skanēja mazliet "grumbuļaini". Kad jautāju Sai Babam, vai mainīt, Viņš sacīja: "Nē, nemaini, jo, kas aizķeras, tas padomā!" Tādējādi dažas rindkopas jālasa vairākkārt, lai tās pareizi saprastu.

Kad biju galā ar korektūru, mēs atkal dabūjām interviju. Es personīgi jautāju Sai Babam, vai grāmata ir kārtībā, un ja ir, vai Viņš to gribētu svētīt. Viņš mani uzlūkoja tik mīlīgi, ka man vairs nebija nekādu vēlēšanos, un Viņš teica: "I bless it." (Angl. "ES to svētīju." Tulk.)

1994. gada februārī es paņēmu pirmo iesieto grāmatas eksemplāru līdzi pie Sai Babas. Kad es Viņam to pasniedzu, Viņš to svētīja un ilgi man uzsmaidīja.

1994. gada 22. februārī mūsu grupa dabūja interviju, kurā Sai Baba grāmatu parakstīja un man teica, ka drīkstu to publicēt.

Mēs visi bijām ļoti priecīgi.

Iepriekšējā
Nākamā »