SIA "DVS Urantija"
Elizabetes iela 91/93
Tel. +371-29276118
E-pasts: urantija@e-apollo.lv

   

Esmu dzimusi tālajā 1982. gadā. Toreiz mūs gatavoja ļoti līdzīgas, arī krāsas bija vienmuļas, bet mēs bijām priecīgas, taisnstūra formas, plakanas kastes, ar vienu sānu atveramu, durtiņās bija atslēdziņa, bet pašā apakšā gaišs lodziņš, kā kastīte, lai varētu redzēt, kas mums ir vēderā. Augšpusē bija vāciņš pa visu galvas daļu, zem tā sprauga, pa kuru varēja korespondence nonākt mūsu vēderā. Es biju gaiši zaļā krāsā, toreiz ar tādu krāsoja armijas mašīnas, un rūpnīcas saimnieki nolēma, ka tā ir gana laba. Tāda es nonācu veikalā. Mēs kopā bijām septiņpadsmit, visas jaunas, smaržojām pēc krāsas un sapņojām noliktavā par to, kāds būs mūsu jaunais saimnieks. Viena pēc otras manas biedrenes aizceļoja uz veikalu līdz klāt bija arī mana kārta, nonācu kopā ar vēl trijām māsām veikala plauktā. Es viegli trīsēju no satraukuma, jo veikalā viens pēc otra nāca ļaudis, aplūkoja preces, arī mūs. Līdz kādu dienu pārdevējas rokas mani satvēra un atdeva rokās kādam vīram.

Tā nu es nokļuvu kopā ar savu jauno saimnieku privātmājā, kur mani laipni atstāja ārpusē pie vārtiem, lai es tur gaidot. Tāda pieskrūvēta tur es arī paliku. Atceros pirmo dienu, kad pastnieces steidzīgās rokas manī ielika avīzi. Kā šodien atceros, to sauca par „Cīņu". Tā kā vēl nepratu labi lasīt, tad sapratu tikai virsrakstu. Vēlāk jau iemanījos lasīt arī pārējo rakstu nosaukumus. Aplūkoju ar patiku attēlus, kuri bija avīzes pirmajās lapās. Bieži redzēju vīru, kuru sauca par Ļeņinu, arī vēl vienu sauktu Brežņevs. Tā nu sāku savas darba gaitas. Jebkuros laika apstākļos biju savā vietā, sargāju avīzes un žurnālus no lietus, slapja sniega, vēja un citiem preses, kā to visi sauca, kārotājiem. It īpaši mani iedvesmoja vēstules, pastkartes, jo sevišķi nākot Jaunajam gadam. No tām plūda ļaužu siltums un mīlestība, kuru nāca sajust arī mājas gars, kuru es iepazinu jau pirmajā dienā. Bija savu snīpi iebāzis manī no paša pirmā rīta, un nepadevis labdienas, uzvedās kā īstākais saimnieks. Bet citādi labsirdīgs, labā omā viņš manā vēderā iečaukstināja avīzes, lai man vienai nebūtu garlaicīgi. Īsts draugs, reiz pat aizbaidīja klabinot manu vāku puikas, kuri gribēja aizdedzināt avīzes. Tas būtu bijis ļauni. Vēlāk viņš man paskaidroja, ka mājai tāda karma, jo, kad tur esot pārāk daudz ļaužu dusmu, tad kaut ko sākot svilināt. Jā, izrādās, ka arī man esot šī karma, jo sāka rūsa līst pa šuvēm, krāsa lobīties, loga acs kļūst blāva, laikam sāku kļūt veca. Manā vēderā toties ir pārmaiņas, jo tur visu laiku ir „Diena", „Lauku avīze", tikai vēstules un apsveikumi kļūst arvien mazāk. Tagad esot īsziņas, kuras ceļo pa gaisu un vienā mirklī ir pie adresāta. Skumji, ka vairs nav manī tā siltuma un labestības, kuru sajutu agrāk. Un tad vēl tie rēķini, kurus ieraugot saimnieki kļūst skābi, un akurāt kā mežābeles āboli rudenī. Viņa aug man netālu blakus, un pie viņas nāk rudenī pēc āboliem putni, bet vasarā tur ir ļoti skaļas apspriedes. Bet kur es paliku. Laikam kļūstu aizmāršīga. Arī atvērtāka esmu kļuvusi, jo atslēga salūza un manā vēderā var ielūkoties katrs. Šovasar man svētki, dabūju jaunu kleitu, koši zaļu, tikai žēl, ka mana vienīgā acs kļuvusi bāla un neizskatīga. Vēl būtu vēlējusies uz sāna mājas numuru, kā citām kaimiņienēm, bet nekā. Pagāja gads, atkal vasara, rūsa nāk atkal pa malām un viss spožums vējā. Tagad sevī jūtu pa retam tikai rēķinus, tie ir smagi, nelaipni, bezjūtīgi. Arī mājas gars nenāk ciemos, esot palicis pie manis garlaicīgi. Un kādu dienu es kļuvu lieka, jo pie vārtiem manā vietā ieradās jaunā. Balta, spoža, formīga ar platu pašpārliecinātu smaidu. Saimnieks mani bez emocijām atskrūvēja no žoga, pie kura kā drauga turējos ilgus gadus, un vēl pēdējo reizi es skumji uzlūkoju ielu un devos ar saimnieku kopā uz iekšpagalmu, kur nograbēju lūžņu kaudzei virspusē. Tāda karma teiksiet, bet mans stāsts nāk no sirds, no vasaras saules piepildītas avīžu smaržas manī, notikumu atbalsis, kuras piepildīja manas atmiņas no dienas uz dienu. Vēstuļu un atklātnīšu siltums. Tagad mana blāvā acs noraugās debesīs, tur steidzas mākoņu pasts, saulrieta atklātnes, varavīksnes bukleti. Es atvadoties vēlos pateikt cik ļoti mīlu cilvēkus, un lai kāds ir katras lietas gals, tā vienmēr sevī nes ļaužu siržu piedzīvojumus. Tā, lūk!