SIA "DVS Urantija"
Elizabetes iela 91/93
Tel. +371-29276118
E-pasts: urantija@e-apollo.lv

   
Saskaņā ar Kosmosa cikliskuma likumu to var pārvarēt!
(Burtnieks Nr.1, janv./febr. 2006.)
Cilvēka garīgā attīstība ir ļoti rūpīgs, centīgs un patiess darbs ilgstošā laikā. Dvēseles, Gara un fiziskā ķermeņa attīstība saistīta ar morālo tīrību un pilnīgu iekšējo transformāciju. Tās rezultātā lēnām un neatlaidīgi "mostās" un atverās apslēptās un snaudošās prasmes un zināšanas. Apziņas attīstībai nav robežu, tāpēc garīgā sevis izzināšana ir bezgalīga. Ir divas iespējas iegūt ezotēriskās zināšanas un prasmes: caur senču karmu un egregoru enerģijas veidā, vai, kad cilvēks ilgstošā un rūpīgā darbā šīs zināšanas apgūst pats.
Arī pie otrā varianta ir savi zemūdens akmeņi, taču, kas attiecas uz pirmo iespēju – varu brīdināt – nekas, nekad un nekur netiek dots vai dāvināts par velti. Priecājieties, ja jūsu senčos (lielākoties gadījumu) nav bijis neviens dziednieks, šamaņis, burvis vai vārdotājs . . . Novēlu, lai Jūsu talanti un prasmes ir Jūsu paša godīgā un apzinīgā darbā apgūti un "izauklēti" pēc principa: "Kāds darbs, tāda alga."
Manos seņčos (vismaz 4 paaudzes iepriekš) bijušie dziednieki, vārdotāji, zintnieki utt. dzimtas egregorā ir atstājuši smagu enerģijas bagāžu. Pārejot tikai uz Gaismas enerģijām, dzimtas egregors "ne vienu vien sprunguli ir iespraudis manos garīgās attīstības ceļa riteņos". Tomēr šo šķēršļu pārvarēšana ir bagātīga pieredze, kurā es varu padalīties ar citiem.
Garīgas attīstības laikā cilvēks ir par mata tiesu no neizzinātā, nesaprotamā un līdz ar to arī bīstamā, un var nokļūt dažādos kritiskos posmos. Gadās, ka šādos brīžos veidojas emocionālā, nervu vai loģiskā prāta spriedze. Raugoties uz šādiem cilvēkiem, ir grūti, pat neiespējami, atšķirt slimību pazīmes un simptomus no garīgās attīstības spriedzes izraisītajām pazīmēm. Garīgajam skolotājam tas ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums.
Ņemot vērā, ka kosmiskās transformējošās enerģijas piepilda un ietekmē planētu un cilvēkus arvien jaudīgāk, neatkarīgi no tā vai cilvēki tam tic vai netic, līdz ar to pieaug spriedze. Diemžēl, daudzi nesaprot notiekošos procesus mūsu Saules sistēmas līmenī, tos noliedz, kritizē un nepieņem. Tā daudzu gadu garumā ir audzināta mūsu sabiedrība.
Tā rezultātā, šobrīd, lielākajam cilvēku vairumam esošās sekas ir garīgais analfabētisms. Taču kosmiskās enerģijas ar vien jaudīgāk "iespiež" neticīgos un nezinošos cilvēkus viņu pašu rīcības slazdos, kuri ir izveidojušies kosmisko likumu nezināšanā un neievērošanā. Ar vien vairāk cilvēku meklē psihologu vai mediķu palīdzību. Garīgā spriedze un samudžinājušās problēmas ir indikators, kas parāda, ka cilvēks ir "aizkavējies" apgūt garīgās zināšanas.
Tumsonības ceļš ir viegls. Cilvēks lēnām, apzināti vai neapzināti, ripo lejā – degradējas. Garīgās attīstības ceļš, salīdzinoši, ir ļoti grūts pašā sākumā, taču tas nenozīmē, ka viņš kādreiz kļūst viegls garīgajā līmenī, kaut gan fiziski dzīvot kļūst vieglāk.
Lai sasniegtu pilnīgu garīgo apziņu, cilvēks var iziet caur šādiem 5 kritiskiem posmiem:
  1. Krīzes situācijas, kuras modina cilvēka snaudošo apziņu.
  2. Krīzes, kuras rodas garīgās atmodas posmā.
  3. Krīzes, kuras seko pēc garīgās atmodas.
  4. Krīzes garīgās pārveidošanās posmā.
  5. Dvēseles „melnā nakts".

Krīzes situācijas, kas "modina" cilvēka snaudošo apziņu

Parasti šādas krīzes situācijas piemeklē ikdienišķus cilvēkus, kuri dzīvo savu dzīvi, nedomājot par to, kāpēc piedzimuši par cilvēku šajos apstākļos, laikā, ģimenē, sabiedrībā, kontinentā utt. Šādiem cilvēkiem nav jautājumu par to, kādas ir viņu dzīves vērtības, jēga vai mērķi. Īsi sakot ikdienišķi cilvēki.
Zemāka garīgā līmeņa cilvēki rūpējas par savu fizisko vēlmju realizāciju: darbs, bagātība, nauda, sekss, pašlepnums, ego, izrādīšanās utt.
Ar nedaudz augstāku garīgo līmeni esošie cilvēki dzīvo, lai realizētu savas vēlmes, rūpējas par ģimeni, pilda pilsoņa pienākumu pret sabiedrību, valsti utt. Šādi cilvēki ģimenē ir audzināti būt par labiem sabiedrības locekļiem. Tajā pat laikā viņi nedomā par to, no kā un kur cēlušies šie daudzie pienākumi, atbildība un kāda tam visam ir jēga vai uzdevums. Iespējams, ka šādi cilvēki uzskata sevi par priekšzīmīgiem cilvēkiem un retāk vai biežāk apmeklē reliģiozus pasākumus. Taču tas viss ir diezgan virspusīgi, kā garām ejot, jo tāds ir viņu ieaudzinātais stereotips ģimenē. Tādiem cilvēkiem ir mierīga sirdsapziņa, jo viņi nekad nezog, nemelo, nekrāpj, reizi pa reizei apmeklē baznīcu vai citus dzimtā pieņemtos rituālus. Tāds cilvēks dzīvo savu ikdienišķo dzīvi nefilozofējot par to, ko nevar reāli sataustīt. Iespējams, šāds cilvēks tic, ka ir elle un paradīze, taču šīs zināšanas ir seklas un diezgan paviršas, līdz ar to šāds cilvēks cenšas pēc iespējas vairāk attālināt to brīdi, kad viņš varētu nokļūt, šī cilvēka izpratnē, labajā vietā – paradīzē. Patiesībā šādu cilvēku saista zemes materiālais fiziskais plāns nevis kaut kāda saldā dzīve paradīzē, jo viņam nemaz nav sajēga, kas ir paradīze.
Un tomēr, dažkārt šādam ikdienišķam cilvēkam notiek kritiskas situācijas, kad jāšķiras no kaut kā tuva un pierasta. Šādas situācijas cilvēkus mulsina vai pat biedē. Šķiršanās ir viens no garīgās attīstības transformācijas veidiem, kaut arī šādas situācijas rada daudz ciešanu, smagas dvēseles sāpes, sarūgtinājumu vai pat milzīgu triecienu, piemēram, pazaudējot tuvu un ļoti mīļu cilvēku.
Vieglākajā gadījumā šādu triecienu var nebūt, ja dvēseli var pamodināt citādāk, nepielietojot tik radikālus paņēmienus. Tas ikdienišķam cilvēkam izpaužas kā sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas pietrūkst, kaut arī apkārt ir jauki mīloši cilvēki, brīnišķīgs darbs un laba materiālā rocība. Cilvēks šajā pilnībā tik un tā sāk justies neapmierināts, iekšēji tukšs un nepiepildīts. Cilvēkam rodas ciešanas, ko īsti pat nevar noformulēt, bet ikdienišķā dzīve sāk apnikt un „krist uz nerviem". Līdzcilvēki ar neizpratni un nosodījumu noraugās neapmierinātajā cilvēkā, jo viņiem šķiet, ka tam nav pamata.
Šis ir kritisks etaps, jo tieši šajā laikā tiek pieļautas vislielākās kļūdas. Daudzi, neizprotot notiekošo, mēģina to sevī apspiest vai atbrīvoties no šīm sajūtām. Baidīdamies „sajukt prātā" cilvēki mēģina ar visām iespējamām metodēm atgūt iepriekšējo dzīves ritmu. (Tādās reizēs cilvēks ir gatavs maksāt pat milzīgu naudu Grabovojam, lai atgrieztu jau mirušu cilvēku, kā tas ir gadījumā ar Beslanas skolas bērnu mātēm). Meklēdams risinājumu, cilvēks ar divkāršu spēku var mesties nezināmos pasākumos iepriekšējo sajūtu meklējumos. Kādu mirkli izdodas apslāpēt iekšējo nemieru, taču no tā atbrīvoties nav iespējams, jo tas ir Dvēseles sauciens pēc garīgā attīstības ceļa. Var paiet pat ilgāks laiks šādā mākslīgi apslāpētā stāvoklī, taču pienāk brīdis, kad meklētāja un nemiera sajūtas ar jaunu sparu izraujas apziņas virspusē. Tad šādas sajūtas kļūst vēl mokošākas, bet iekšējā iztukšotības sajūta vēl dziļāka. Diezgan bieži šādas situācijas papildinās ar morālo krīzi, padziļinās ētiskā izpratne un apziņa, līdz ar to cilvēkā veidojās mazvērtības un vainas sajūtu kopums. Dažkārt sevis noniecināšana cilvēku ieved strupceļā un ļoti dziļā krīzē. Tā rodas doma par pašnāvību, un atbrīvošanos no fiziskās dzīves cilvēks redz kā vienīgo glābiņu iekšējā sabrukuma atrisināšanā.
Aprakstītais ir kopiespaids par notiekošo šī posma laikā. Protams, jāņem vērā individuālās īpatnības: vieni vispār nejūt šo posmu kā smagu vai nomācošu, citi tajā nokļūst negaidīti un nesagatavoti, trešie sapinās filozofiskās pārdomās, citiem pamatā ir morālā krīze. Šie dvēseles lūzuma simptomi dažkārt ļoti līdzinās neirastēnijām vai psihostēnijām, jo cilvēks vairāk vai mazāk zaudē spēju funkcionēt pastāvošajā realitātē: kļūst „iztukšots", ir nervu spriedze, bezmiegs, rodas asinsrites un gremošanas sistēmas traucējumi.

Krīzes, kuras rodas garīgās atmodas posmā

Nodibinot saiti starp personību un Dvēseles līmeni, piepildoties ar Gaismu (lasi - zināšanām), prieku un darbības enerģiju, rodas brīvības un lidojuma sajūta. Iekšējā cīņa, ciešanas, neirozes un fiziskie veselības satricinājumi var pazust pat pēkšņi, uzskatāmi parādot, ka visas haosa un bezizejas sajūtas nav materiālajā līmenī, bet to cēlonis ir Dvēseles ciešanas. Šajos gadījumos garīgā atmoda ir brīnišķīgs dziedinošais spēks vārda vistiešākajā nozīmē.

Tomēr ne vienmēr garīgā atmoda notiek viegli vai harmoniski. Arī šajā posmā var rasties sarežģījumi, spriedzes un maldu ceļi. Visbiežāk tas skar cilvēkus, kuri pēc savas būtības ir emocionāli ekzaltēti vai pārāk jūtīgi, lai varētu izturēt jaudīgi ieplūstošās garīgās enerģijas.
Kad prāts ir pārāk vājš, nestabils un nesagatavots garīgās attīstības gaismas plūsmai vai arī, ja cilvēks ir augstprātīgs, egocentrisks, iekšējās sajūtas var tikt nepareizi izprastas. Diezgan bieži var novērot, ka šādiem cilvēkiem palielinoties garīgā spēka prasmēm, rodas iluzora savas personības svarīguma pārvērtēšana. Tā šādi cilvēki nokļūst galējībās līdz pat tam, ka viņi sevi sauc par reinkarnētu Dievu, Bonapartu, Jēzu u.c. Visās citās ikdienas gaitās viņi ne ar ko neatšķiras no ikdienas cilvēkiem, taču sevī nes un auklē pārākuma domu, ka viņi ir atkaliemiesojusies svarīga personība . . . Par šādiem cilvēkiem varētu teikt, ka viņos ir lielummānija vai paranoidālas sajūtas. Taču visus cilvēkā notiekošos procesus var aprakstīt arī kā klīnisku slimību pazīmes. Šajos gadījumos ir ļoti grūti atšķirt pirmo no otrā, jo, tad, kad cilvēks apjauš savas Dvēseles lielumu un vienotību, viņs sāk apzināties, ka ir daļa no vienotā jeb Radītāja.
Visos laikos un visās reliģijās ir apstiprinājums tam, ka cilvēks ir dievišķa būtne. Piemēram bībelē īsi un skaidri ir teikts: „Vai jūs zināt, ka jūs esat dievi?" Svētais Augustīns ir teicis: „Kad cilvēka dvēsele mīl, tad viņa kļūst līdzīga tam, ko viņa mīl." Ja dvēsele mīl fizisko, viņa saplūst ar zemi, ja viņa mīl Dievu, vai viņa nekļūst par Dievu? Arī Vēdās ir uzsvērts Dvēseles lielums. Lai arī kāda būtu šī teorētiskā un smalko vibrāciju pasaule, praktiski cilvēks atrodas 3 dimensiju pasaulē ar ikdienišķo redzamo realitāti. Pazaudējot šo atšķirīgo lietu robežas, var rasties bīstamas un iznīcinošas sekas šajā 3 dimensiju realitātē. Iespējams, tas arī ir par pamatu, ka cilvēks maldās savās ilūzijās, kļūdams par upuri pats savām ilūzijām. Cilvēks samiksē personīgo un metafizisko līmeni vienā līmenī. Tādās reizēs ir muļķīgi cilvēkam stāstīt, ka viņam nav taisnība, ka viņš kļūdās un tie ir maldi. Šādas runas tādus cilvēkus var tikai vēl vairāk saērcināt un saniknot. Iespējams, ar šādiem cilvēkiem ir jāatrod cits saskarsmes veids: jāļauj viņam pieņemt viņa realitāti, bet pakāpeniski un neatlaidīgi mēģināt skaidrot maldu cēloni.
Garīgās atmodas posms var izpausties arī kā emocionālā pārslodze, kuras laikā cilvēks kļūst haotisks, nesavākts, var reaģēt caur negaidītu rīcību: kliegšanu, raudāšanu, dziedāšanu u.c.
Garīgi attīstītākām iemiesotām dvēselēm šajā posmā var notikt dažādas paranormālas vīzijas un prasmes (balsu dzirdēšana, paralēlo pasauļu būtņu redzēšana un sazināšanās ar tām, čenelings utt.). Katrs notikums ir jāizskata īpaši, jo tādi notikumi ir kā atrašanās uz naža asmens. Un tie var būt par iemeslu cilvēka straujai garīgai attīstībai vai tikpat straujai iznīcināšanai fiziskajā līmenī. Notiekošais ir jāizanalizē, jāpārbauda un jānosaka precīzs notikuma enerģiju avots. It īpaši brīdinu būt ļoti uzmanīgiem, ja tiek saņemtas precīzas pavēles kādai rīcībai. Jābūt kritiskiem, ja, piemēram, balsis cilvēku cildina, slavē un mēģina dot norādes, ka cilvēks ir izredzēts kādai īpašai misijai. Visbiežāk tās ir Tumsas hierarhijas lamatas. Gaismas spēki ievēro Zemes likumu: Zeme ir brīvās gribas planēta, kur katrs izpaužas saskaņā TIKAI ar savu gribu.

Krīzes, kuras seko pēc garīgās atmodas

Pēc garīgās attīstības atmodas, pēc zināma laika diezgan bieži seko krīze. Garīgās atmodas laikā cilvēks sajūtās „pacēlies spārnos un lidojumā." Viņš ienes sevī un citos prieku, harmonijas un mīlestības sajūtas. Ar tādu cilvēku ir patīkami kontaktēties un pie tādiem cilvēkiem tiecas citi, kā pie enerģijas avota. Diemžēl, iestājas brīdis, kad cilvēka zemākās būtības nepārveidotā personība ņem virsroku. Tam pamatā, tāpat kā visam citam, šajā pasaulē, ir ciklu princips: ir pacēlums un ir kritums. Viss apslēptais, dziļi iesprostotais smagais un nomācošais izspraucas un „uzvandās". Rodas sajūta, ka viss gaišais un labais ir pazaudēts. Jo jaudīgāka zaudējuma sajūta un bailes, ka tas ir zudis mūžīgi, jo dziļāka ir spriedze un krīze. Tā kā garīgās atmodas laikā cilvēks jau ir uzstādījis sev paaugstinātus garīgās attīstības kritērijus, tad šādas krīzes tiek vērtētas nežēlīgāk, stingrāk un cilvēkam ir sajūta, ka viņa krīze ir vissmagākā.

Viss, kas „uzvandījies" rada cilvēkā iespaidu, ka tas, ko cilvēks ir darījis savā garīgā attīstībā ir nenozīmīgs, kļūdains vai pat tās ir muļķības, fantāzijas, sentimentālas pasaciņas un izdarības. Ja cilvēks sāk spriest šādi, viņš var kļūt sarkastisks, cinisks, izsmiet sevi un citus, noliedzot savus ideālus un centienus. Par laimi, lai arī cik cinisks un nežēlīgs pret sevi kļūst cilvēks, viņš nevar „atkrist" pirms garīgas atmodas posmā. Izjustā garīgās atmodas burvība un lidojums ir un paliek. Viņš vairs nevar ikdienišķi dzīvot sīkumaina pilsonīša dzīvi. Šādu cilvēku tirpina un urda dievišķās burvības ilgas. Smagākos gadījumos esamība šīs krīzes laikā ir bezjēdzīga, strupceļa un ciešanu pilna. Var rasties domas par pašnāvību. Šādu krīžu laikā uz mirkli vajag apstāties ikdienas steigā un izprast notiekošo. Šajā laikā lieti noder zinošu speciālistu palīdzība. Ir jāpalīdz izprast notiekošo ciklu neizbēgamību un iespēju atgriezties augšup virzības procesā. Pacēlumi un kritumu ir un būs, jo tas ir viens no virzītājspēkiem, tāpēc jāpalīdz atrast spēks un drosme stabilam kāpienam augšup.

Krīzes garīgās pārveidošanās posmā

Šīs garīgās attīstības laikā notiek jaudīga personības transformācija. Tas ir sarežģīts, grūts un ilgstošs process. Tajā izšķir šādas fāzes:

  • aktīvas rīcības fāze, lai likvidētu visus šķēršļus garīgās attīstības ceļā,
  • apslēpto spēju un talantu apzināšanas un attīstības fāze,
  • fāze, kuras laikā personība strikti un noteikti nosaka sev kā pienākumu dvēseles un gara attīstības ceļu.

Šajā fāzē ir "jāizbrien" daudzas sāpju, grūtuma un ciešanu enerģijas, kas nāk līdzi kā bagāža no iepriekšējām dzīvēm, no dzimtas, no vecākiem, no sabiedrības principiem un stereotipiem utt. Šis laiks ir pārmaiņu laiks, kad mijās gaisma ar tumsu, prieks ar sāpēm, izmisums ar gandarījumu.
Šajā laikā cilvēkā notiek iekšējā cīņa un šīs cīņas laikā tiek izsmelti jaudīgi resursi, tāpēc bieži pastāv iespēja, ka cilvēks pagurst cīņā pats ar sevi. Mani audzēkņi tādās reizēs saka: "Es sastrīdējos pats ar sevi un tagad jūs visi lieciet mani mierā, kamēr tikšu ar sevi kārtībā." Ja raugās no malas uz šāda cilvēka izturēšanos, tad rodas sajūta, ka šī cilvēka garīgā vērtība ir samazinājusies un arī pats cilveks ir kļuvis "mazāk derīgs" kā agrāk. Kad apkārtējie sāk šādi domāt un izrādīt savu noraidošo attieksmi, garīgajā ceļā esošā cilvēka krīze padziļinās. Visbiežāk ģimene, darba kolektīvs, pat mediķi šādu cilvēku klasificē kā negatīvu piemēru, ka cilvēks ir "sagājis sviestā savās garīgajās idejās." Tādās reizēs cilvēka krīze vēl padziļinās, jo zūd cilvēka pašvērtība, fiziskais un garīgais dzīves potenciāls. Tāds cilvēks var kļūt apātisks, dvēseliski "sabradāts" un fiziski izstumts no ģimenes, kolektīva vai sabiedrības.
Protams, arī šis pārbaudījums ir jāpārvar. Tieši šī posma transformācija māca cilvēkam apzināties savu pašvērtību, cieņu un mīlestību pret savu Dievišķo daļu, kas atrodas katrā cilvēkā.
Tas ir ļoti grūts posms, kura laikā ir jāiemācās stingrība, noteiktība un spēja pieņemt neatkarīgus spriedumus. Iespējams visi apkārtējie domā citādāk un diezgan bieži arī nosoda, izsmej un cenšas pazemot pirmos nedrošos cilvēka soļus uz personīgas neatkarības "nepieķeršanās" apgūšanu. Šajā laikā vecie uzskati un stereotipi vairs netiek pielietoti, bet jaunā stingrā neatkarības sajūta vēl nav nostabilizējusies. Novērojumi rāda, ka tieši tuvākie ģimenes cilvēki ir tie, kas šajā posmā vai nu palīdz cilvēkam augt un apgūt stingru spriedumu un patstāvības pamatu vai sabradā un "nogalina" garīgos centienus. "Sabradātāji" parasti ir zemas garīgas attīstības cilvēki, kuri ir ieinteresēti, lai viss notiktu kā iepriekš: lai sieva joprojām ir kalpones un veļas mazgātājas lomā vai vīrs kluss un pelēks radījums, līdz ar to nav derīgs nevienai citai utt. Cik dzīvju, tik piemēru!
Šajā posmā svarīgi atcerēties, ka ejot pa garīgās attīstības ceļu ir jāturpina rūpēties par ģimeni, par progresu darbā, karjerā un citur tā, lai garīgā līmeņa attīstība nav šķērslis relatīvās realitātes pienākumu pildīšanā. Tas ir sarežģīti, jo jāspēj vienlaicīgi veikt iekšējo transformāciju un turpināt ārējo darbību attiecībā uz fizisko veidolu. Tas ir līdzīgi kā, kad ir jāveic mašīnas dzinēja remonts brīdī, kad mašīna brauc. Un nav brīnums, ka veicot tik sarežģītus uzdevumus, cilvēks apjūk, iztukšojās, rodas miega traucējumi, nervu un dvēseles spriedze, nospiestība, kas dvēseles un fiziskā ķermeņa savienojumā izpaužas arī fiziskajā līmenī kā slimību simptomi. Šādā situācijā ir precīzi jāatpazīst patiesais cēlonis, lai varētu sniegt šajā jomā zinoša speciālista palīdzību.
Elementāra parakstīto zāļu lietošana rezultātu šeit nedod. Tā samazina vai mīkstina sekas, taču cēlonis, kurš radies gara – dvēseles līmenī, atrisināts netiek.
Novērojumi rāda, ka šajā posmā paklūp arī tie cilvēki, kuri cenšas paātrinātā tempā vai pat ar mākslīgām metodēm attīstīt savu Dvēseli un Garu.
Tie, kas alkstoši cenšas paātrinātā tempā (arī mākslīgi) apgūt un atvērt ezotēriskās spējas un talantus, parasti tā arī nav sapratuši, ka transformāciju veic garīgās enerģijas, atbilstoši iepriekš apgūtajiem un ieliktajiem pamatiem. Visam savs laiks.
Vispiemērotākās garīgās attīstības metodes ir sava spēka mobilizācija garīgajam darbam, meditācijas (saskarsme ar Garīgajiem Gaismas Skolotājiem) pareizs dvēseles aspekts, kā arī izpratne un zināšanas par gara potenciāla iespējām.
Šajā posmā, kad atverās iespējas un prasmes pielietot gara enerģijas, cilvēks var pieļaut divejādas kļūdas. Pirmā: ļoti intensīvi sāk ekspluatēt sevi šo enerģiju pielietošanā. Otrā: apspiež šo enerģiju izmantošanu un veidojas enerģijas uzkrājums spriedzes veidā. Abos gadījumos veidojas iekšējā harmonijas un līdzsvara izjaukšana ar negatīvām sekām, kas arī var atgādināt fizisko slimību simptomus.

Dvēseles "melnā nakts"

Kad iekšējais transformācijas process ir sasniedzis maksimālo attīstības iespēju, šajā posmā var rasties krīze, kas var veidoties kā neizsakāmas dvēseles un gara ciešanas. Ārkārtīgi grūts laiks, jo pat Kristiešu mistiķi šo posmu ir nodēvējuši par Dvēseles "melno nakti". Ārēji tā izpaužas kā slimība, kuru psihiatri dēvē par depresīvo psihozi vai melanholiju. Šī posma raksturīgākās īpašības ir smags nospiestības stāvoklis, kas raksturojas kā bezcerība, bezizeja un dzīves bezjēdzība. Rodas jaudīga pašcieņas un pašvērtības degradējoša rīcība un sajūta, dziļa sevis vainošana, pazemošana līdz bezcerībai. Nospiedošās jūtas paralizē prāta darbību, zūd garīgie un fiziskie spēki, cilvēks nespēj kritiski veikt paškontroli un ieslēgt "bremzes", lai apturētu sevis pašiznīcināšanas mehānismu. Daži no šiem simptomiem var parādīties arī jau iepriekšējos posmos, tikai tie nebūs tik izteikti.

Vērojot šādā stāvoklī nokļuvušu cilvēku, liekas, ka tas ir bezcerīgs gadījums, jo klasiskā medicīna šajā posmā ir pilnīgi bezspēcīga, tāpēc, ka krīzes cēlonis nav fiziskas izcelsmes. Izprotot cēloni un, ar ļoti zinoša speciālista palīdzību (lasi, tādu, kas pats to ir spējis apgūt un pārvarēt), iestājas "augšāmcelšanās". Tā ir brīnišķīga sajūta, jo šī ir smaga un nopietna dvēseles pieredzes apgūšana, pēc kuras rodas citu vērtību skala. Pilnībā atveseļojas fiziskais ķermenis, bet Dvēsele un Gars ir "iesvētīts". Vieda sajūta garīgi jaundzimuša un brīva cilvēka personībā: tāda ir balva par centību, izturību, ticību un mīlestību.

Pēcvārds

Iepriekš aprakstītais nenozīmē, ka cilvēki, kas virzās pa garīgo attīstības ceļu, biežāk nekā pārējie cilvēki iziet caur šiem posmiem.
Pirmkārt, tiem, kas iet pa garīgo attīstības ceļu, attīstība var notikt arī ļoti līdzsvaroti un harmoniski.
Otrkārt, nervu un psihiskās spriedzes ikdienas cilvēkiem dažkārt mēdz būt smagāk nekā tiem, kuri virzās pa garīgās attīstības ceļu. Pie tam, ikdienas cilvēkiem izārstēšanās un atbrīvošanās no ciešanām ir daudz grūtākas, jo tās ir fiziskās pasaules izcelsmes. Viņiem psihiskās un nervu spriedzes ir saistītas ar konfliktiem starp zemapziņas dziņām un personības apziņu. Dažkārt iemesls ir egoistisko vēlmju un rīcības rezultāts. Tādus cilvēkus ir grūtāk arī dziedināt, jo tiem ir vāji attīstīti augstākie garīgie aspekti un mums, kā dziedniekiem nav pamata uz kā balstīties, lai cilvēkam varētu dot impulsu izkļūt no sarežģītās situācijas. Mums grūti uzbūvēt iemeslu, lai cilvēku pārliecinātu pakļaut sevi pašdisciplīnai iekšējās harmonijas un līdzsvara atgūšanai vai izveidošanai.
Treškārt, lai arī cik smagas un dziļas veidotos problēmas garīgās attīstības ceļā, tas tomēr agrāk vai vēlāk ir pārejoši, jo tas ir transformēšanās rezultāts. Dažkārt gadās, ka šīs krīzes pazūd it kā pašas no sevis.
Ceturtkārt, ciešanas, kuras rodas garīgās attīstības laikā pacēluma un krituma periodos, kompensējas ar ticību izvirzītajam mērķim sasniegt garīgo attīstību. Ir cerība, ka gaismas un zināšanu enerģija ir jaudīgs spēks, lai veiksmīgi veiktu iekšējo transformāciju. Tas ir jāapzinās mums pašiem un jāpalīdz to apzināties tiem, kuri vēl ir tikai uz šī ceļa. Tāds ir Visuma Gaismas un Mīlestības plāns.
Tātad, krīzes situāciju sekas cilvēkiem, kuri iet pa garīgās attīstības ceļu ļoti atgādina ikdienas cilvēku slimību simptomus. Mēdz gadīties, ka slimību simptomi "sakrīt" ar garīgajā attīstībā "iestrēguša" cilvēka sajūtām. Un tomēr, tā kā katrā gadījumā ir citādāki cēloņi, tad, katrā gadījumā ir jābūt arī atbilstošai metodei, kā izdzēst cēloni. Ar nervu slimību simptomiem slimiem cilvēkiem parasti ir regresīvs raksturs, jo šie cilvēki nespēj ne iekšēji, ne ārēji adaptēties, lai varētu veikt normālu personības attīstību. Piemēram, šādiem slimniekiem neizdodas atbrīvoties no emocionālās atkarības no vecākiem, laulātā drauga utt. Pašiem to neapzinoties, šādi cilvēki meklē glābiņu slimībā, lai nevajadzētu uzņemties atbildību par ikdienas sociālām un sadzīves problēmām.
Dažkārt slimības cēlonis mēdz būt zaudējuma sajūta, ja zaudēts tuvs cilvēks vai darba vieta, bankrotējis uzņēmums utt. Nespēdams pieņemt situāciju, cilvēks reaģē ar saslimšanu.
Šajos minētajos piemēros parasti ir iekšējais konflikts starp cilvēka apziņu un zemākajiem impulsiem, kuri zemapziņas līmenī sāk dominēt pār cilvēka apziņu. Šos cilvēkus jāārstē ar reālām metodēm. Mediķa uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atgriezt objektīvu fiziskās pasaules uztveri, lai cilvēks spēj reāli pildīt savus ikdienas dzīves pienākumus un apzināties citu cilvēku tiesības.
Pretēji tam - ciešanas, kuras rodas garīgās attīstības ceļā, rosina Dvēseles un Gara attīstības procesu. Šādu cilvēku ārstēšanā vai dziedināšanā tiek pielietota izzināšana un zināšanas par notiekošo, labestība, labsirdība utt. Tiek veidota normāla, garīgi vieda personība, kura sintezē sevī relatīvo realitāti un absolūto realitāti.
Manas prakses laikā ir nācies saskarties ar vēl divām nopietnām problēmām. Ir divas galējības: fanātisms un idealizācija. Ne viena ne otra nav sasaistīta ar garīgo attīstību. Abos gadījumos cilvēks iekrīt pats savas izveidotās ilūziju pasaules slazdos. Tas veicina negatīvu pārdzīvojumu (negatīvo emociju intensitātes) uzkrājumu un kā sekas tam ir Augstāko spēku karmiska "audzinoša" iedarbība, kas vērsta uz ideālu sagraušanu un apkārtējās pasaules pieņemšanu tādu, kāda tā ir. Ja cilvēks neapzinās savu kļūdaino attieksmi un nemainās, viņa ciešanas vairojas.
Idealizācija – cilvēka pārmērīga pieķeršanās kādai sadzīves jomai: mīlestībai, draudzībai, ģimenei, attiecībām, darbam, reliģijai, ārienei, personībai utt. Pēc kosmosa likumiem cilvēkam parasti tiek "atņemts" pārmērīgās pieķeršanās objekts vai tas tiek padarīts par "nebaudāmu", jo realitāte nesakrīt ar cilvēka iecerēto, iedomāto vai izveidoto ilūziju tēlu, svarīgu ideju vai spriedumu.
Fanātisms – tā ir kvēla savu uzskatu paušana un akla uzticēšanās saviem uzskatiem, pieņemot šo vienīgo viedokli par pareizu un neapgāžamu, vienlaicīgi izslēdzot iespēju, ka citiem var būt patiesība. Tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi šaurs redzes viedoklis.
Attiecībā uz cilvēkiem, kuri iet pa garīgās attīstības ceļu un "iekrīt" krīzes posmos, dziednieka darba pamatinstruments ir palīdzība cilvēkam saprast šo krituma un pacēluma ciklu esamību un palīdzēt atgūt ticību, ka Garīgai attīstībai nav robežu, bet šā brīža krīze ir īslaicīgs posms, kurš ir jāpārvar. Noteikti jāpārvar, jo cikliskuma likums darbojas neatkarīgi no mums, bet mūsu uzdevums samazināt laiku krīzes cikla periodā!