SIA "DVS Urantija"
Elizabetes ielā 91/93-2
Tel. +371-29276118
E-pasts: urantija@e-apollo.lv

   

Materiāls sagatavots pēc Lūles Vilmas grāmatas „Piedod sev”

Tūlkoja un sagatavoja Evita Blažēviča

Uzturs kompensē pozitīvās enerģijas zudumu ķermenī. Tas līdzsvaro ķermenī ieplūstošo negatīvo enerģiju un tādējādi neļauj ķermenim iet bojā.

Apetīte ietver informāciju, kas jūsos notiek, un šī informācija ir vienkārša:

Ja jums kārojas kaut kas skābs, piebarot nepieciešams vainas izjūtu. Ja vainas izjūta netiek atbrīvota, tā var kļūt bīstama un jūs pats kļūstat par apvainotāju. Tad jums vairs negribēsies skābu, bet gan saldu.

Ja jūtat kāri pēc saldā, jūsos iemājojušas lielas bailes. Tās nepieciešams piebarot. Saldumu lietošana izraisa patīkamu mieru, un tādejādi saldumi kļūst par nomierinošu līdzekli. Kas pārlieku aizraujas ar saldumu ēšanu, tas audzē savas bailes.

Kārums pēc gaļas nozīmē, ka jūs esat sadusmojies, bet dusmas var pabarot tikai ar gaļu. Ieradums ēst gaļu audzē dusmas. Jo dusmas sāļākas, piparotākas un asākas, jo sāļākai, piparotākai un asākai gaļai jābūt pusdienu galdā. Ja dusmīgam cilvēkam piedāvā augu barību, viņš samierinās un arvien vairāk kļūst par cilvēku. Dietologi un veģetārieši zemapziņā cenšas glābt cilvēci, tomēr dusmīgais tāpēc kļūst vēl dusmīgāks. Tādēļ gaļēdājs un veģetārietis nesaprotas un negrib saprasties, bet sāk viens otram uzspiest savu patiesību. Uzvarētājs izrādās... dusmas, un tad veģetārietis laiku pa laikam ieēd gaļu, jo jūt, ka citādi neizturēs. Medicīna ir pierādījusi pārmērīgas gaļas ēšanas kaitīgumu, tomēr dusmīgais materiālists turpina līdz nāvei pārēsties gaļu.

Augu barības propagandēšana – tas ir lieliski, taču pareizāk būtu sākt atbrīvot dusmas, jo tad automātiski rodas nepatika pret gaļas ēdieniem, un tās ir patiesas izjūtas, nevis varmācība pret sevi.

Cilvēks stresa situācijās parasti ēd vairāk nekā vajag. Ēd viņš juku jukām – pēc sāļā atkal ķeras pie saldā, piedzer ko skābu utt. Ja stresus līdzsvaro nesaprātīgi ēdot, apetīte nezudīs, tikai kuņģī vairs neko neietilpināt, bet apetīte kā bijusi, tā būs.

Līdzsvarotas dvēseles dzīves cilvēks ļaunprātīgi neizmanto ne ēdienu, ne garšvielas. Viņam diēta ir lieka.

Tagad padomāsim kopā.

Mēs sakām:

- Es negribu neko skābu.

- Es neciešu skābu.

To var pateikt dažādi – protestējoši vai prasīgi, uz ēdienu skatoties sarauktu degunu, sakot, ka tas ir slikti, pretīgi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka

Es negribu būt vainīgs.

Nevaru ciest, ka iznāk būt vainīgam!

Jūs gribat izvairīties no vainas izjūtas pastiprināšanās. Zemapziņā  vēlaties izvairīties no situācijas, kurā jums nāksies būt par apvainotāju. Jūsu vainas izjūta ir sasniegusi kritisko robežu. Ja jūs neatbrīvosiet vainas izjūtu un turpināsiet uzturā lietot visu ko skābu, pat ja tā sagadīsies, jūs kļūsiet par apvainotāju.

Mēs sakām:

- Es negribu saldu.

- Es neciešu saldu.

- Es nomiršu, ja ēdīšu saldu.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka

Es negribu baidīties.

Es vairs nespēju ciest bailes.

Es nomiršu, ja manas bailes vēl vairāk pieaugs.

Šie cilvēki zemapziņā mēģina izvairīties no baiļu pastiprināšanās, lai pēc tam pašiem nevajadzētu baidīt citus.

Mēs sakām:

- Es negribu gaļu.

- Nevaru ciest gaļu.

- Es esmu veģetārietis.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē:

Es negribu, ka dusmas pieaug.

Es nevaru ciest, ka dusmas pieaug.

Es esmu atbrīvojies no dusmām.

Ķermenis ir viena cilvēka attīstības posma sastāvdaļa. Kad iemācīsimies pareizi izturēties pret fizisko pasauli, to svētot, nevis iznīcinot, kā to esam darījuši līdz šim, mēs kļūsim cienīgi, lai paceltos garā. Vienlaikus atbrīvosimies no tāda fiziskā ķermeņa, kas grib ēst un ciest.

Prasība pret piena simboliski nozīmē vēlēšanos un pārliecību, ka ieradīsies kāds, kas sakārtos dzīvi. Nesamērīga piena lietošana veicina dzīves pasivitāti.

  • Kam garšo piens, tam piemīt tieksme noliegt savas kļūdas, toties ievērot citu kļūmes.
  • Kam piens netīk, tas grib zināt pat visbriesmīgāko, tomēr patiesību. Viņš drīzāk pieņems rūgtu īstenību, nevis saldus melus.
  • Kas necieš pienu, tas necieš melus.
  • Kas pārlieku daudz lieto pienu, no tā patiesību nesagaidīt.

Kam garšo zivis, tas gaida brīnumu, ko pats rada. Tieksme pēc zivju ēdieniem liecina par cilvēka vēlēšanos, kaut viss nokārtotos. Zivju lietošana uzturā zemapziņā nozīmē dvēseles miera meklējumus.

  • Kam garšo zivis, tas mīl dvēseles mieru, kā vārdā viņš arī pūlas.
  • Kam zivis netīk, tas nevēlas ne apātiju, ne dvēseles mieru. Viņš bīstas no pasivitātes, bezdarbības, slinkuma.
  • Kam garšo saldūdens zivis, tas pasaulē vēlas dzīvot klusi klusītiņām, lai neviens viņu neaiztiktu un lai viņš pats neaiztiek citus.
  • Kam garšo sālītas zivis, tas ar dūrēm sit sev pa krūtīm un paziņo: „Lūk, te stāv patiesi labs cilvēks!” Sāls palielina izlēmību, pārliecību par sevi. Pārspīlējumi šo īpašību iznīcina.

Par ūdens lietošanu.

  • Ja cilvēks dzer maz ūdens, viņš pasauli redz saasināti uz uztver krasi.
  • Ja cilvēks dzer daudz ‘ūdens, pasaule viņam ir izplūdusi un neskaidra, tomēr viņš ir labdabīgi noskaņots un labvēlīgs.

Pēdējā laikā no Rietumiem ienākusī mode katru dienu litriem dzert ūdeni notrulina uztveri. Tiesa, ūdens mazina, tas ir, atšķaida agresivitāti, bailes un dvēseles pārdzīvojumus, taču līdz brīdim, kamēr cilvēks meklē problēmu risinājumu tikai fiziskā līmenī, tās pilnīgi netiks atrisinātas. Tāpat kā iznīcībai pakļauts viss fiziskais, tā tai pakļauts arī šādi sasniegts dvēseles miers.

  • Liesa gaļa – godīgi atklātas dusmas,
  • trekna gaļa – slepenas nodevīgas dusmas,
  • labība – atbildība pasaules priekšā,
  • rudzi – interese, lai apgūtu dziļas dzīves gudrības,
  • kvieši – interese, lai apgūtu virspusējas dzīves gudrības,
  • rīsi – precīzi sabalansēts pilnīgs pasaules redzējums,
  • kukurūza – visu viegli saņemt no pasaules,
  • mieži – pašpārliecinātība,
  • auzas – zināšanu alkas, ziņkārība,
  • kartupeļi - nopietnība,
  • burkāni – smējīgums,
  • kāposti – sirsnība,
  • kāļi – tiekšanās pēc zināšanām,
  • bietes – prasme viegli saprotami izskaidrot sarežģītus jautājumus,
  • gurķi – ilgas, sapņainums,
  • tomāti – ticība sev,
  • zirņi – loģiskā domāšana,
  • sīpoli – savu kļūdu atzīšana,
  • ķiploki – pašpārliecināta nepiekāpība,
  • āboli – saprātīgums, spriestspēja,
  • dilles – pacietība un izturība,
  • citroni – kritisks prāts,
  • banāni – vieglprātība,
  • vīnogas – apmierinātība.

Viss, pārmēru lietots, izraisa pretēju rezultātu. Arī labi produkti, nesaprātīgi ēsti, kļūst slikti.

Piemēram, ola nozīmē tiecību pretī pilnībai. Kas ēd daudz olu, bet neprot domāt, tam pieaug nepieciešamība pēc pilnības. Tā kā neviens uz zelta paplātes pilnīgu dzīvi klāt nepienes, viņš sadusmojas. Fiziskā līmenī tas izpaužas kā paaugstināts holesterīna līmenis asinīs.

Medus sniedz pilnīgu mātes mīlestību un siltumu gluži kā mātes apskāviens. Tāpēc ar medu ārstē visas slimības. Ja cilvēks nekad nav jutis šādu mīlestību, ja viņš baidās savas mātes mīlestības, kas nodara sāpes, tad viņš necieš medu.

Cilvēks piedzimst konkrētā Zemes ģeogrāfiskā vietā, jo vēlas apgūt attiecības starp šo zemi un sevi. Ēdiens ir viena no iespējām kā to izdarīt. Tāpēc cilvēkam der tie pārtikas produkti, kas tiek gatavoti noteiktā apvidū.

Kas iemācās pareizi domāt, tā fiziskais ķermenis pierod iztikt, lietojot arvien mazāku daudzumu barības. Tam, kurš uzkrāvis sev stresu nastu, šāda barība šķiet negaršīga un nepietiekama. Viņam taču jābaro arī stresi. Kaloriju devas paliek viņā, palielinot ķermeņa apjomus.

Kas nolemj sāk ar diētu, bet neko nezina par stresu atbrīvošanu, tam būs grūti vai pat neiespējami to ievērot. Bailes prasa ēdienu, citādi nebūs spēka mesties skrējienā. Arī dusmas grib izaugt, lai pienācīgi pretotos ienaidniekam.