SIA "DVS Urantija"
Elizabetes ielā 91/93-2
Tel. 67286363, 29276118
E-pasts: urantija@e-apollo.lv

   
Iepriekšējā
Nākamā »

 

Izlasīju Līgas rakstu „Vecāki saņemieties taču!”. Gribi – negribi bija jāaizdomājas…

Mēs pieaugušie esam gudri cilvēki, vienmēr pareizi (gandrīz vienmēr), visu zinoši (vienmēr zinoši), jo mēs taču esam pieaugušie – ar dzīves pieredzi apkrāvušies, ar neveiksmēm nopērušies un sasnieguši to, ko sasnieguši. No tā visa mūsu bērniem nav nekā – tātad viņi no dzīves vēl neko nejēdz, jo vairāk tādēļ, ka par visu taču rūpējamies mēs – bērnu vecāki. Tik tālu tā tas ir. Un tomēr – tā TAS NAV!

Vai esat ievērojuši, ka regulāri pamācot bērnus/jauniešus kā pareizi dzīvot, domāt, ēst, uzvesties, draudzēties, mācīties, ģērbties, runāt… šī sarunas tiek veidotas ar vektoru: „vecāki – bērnam”? Tas pirmkārt.

Vai esat ievērojuši, ka bērni/jaunieši vecāku teiktajā neieklausās, dzird, bet neieklausās? Taču, ja to pašu pasaka kāds cits cilvēks (pieaugušais vai vienaudzis), bērns ar teikto rēķinās... Tas otrkārt.

Un treškārt. Vai esat ievērojuši, ka Jūsu bērni pat nemēģina darīt ar Jums to, ko Jūs dariet ar viņiem to, kas aprakstīts pirmajā un otrajā punktā? Viņi nemēģina veidot sarunu ar vektoru „bērns – vecākiem”.

Ceturtkārt. Vai esat aizdomājušies kāpēc vecākiem ir iespēja pār bērnu/jauniešu galvām „nogruzīt” visu pirmajā punktā minēto, bet bērni reaģē tā kā minēts otrajā punktā?

Piektkārt. Pie tam, normāli vecāki normālos apstākļos nenāk ar ierosinājumu savām atvasēm, kas varētu skanēt apmēram šādi: „Vai ir kas tāds, ko tu gribētu man (savai mammai, tētim omai vai opim) pamācīt, aizrādīt, ierosināt, papildināt, likt pārmainīt utt?”

Un tagad iedomājieties situāciju. Jūs (sava bērna radītājs) atnākat no darba: pārguris, sakreņķējies, „sakasījies” ar kolēģiem (līdzīgi kā bērni nokļūst konfliktsituācijās ar saviem vienaudžiem), ar sliktu garastāvokli, sāpošu galvu, iekšēju niknumu par bezspēcību mainīt situāciju. Jūs esat mājās. Mājās, kur pēc loģikas principiem vajadzētu būt „miera osta”, lai ievilktu atelpu starp problēmām. Bet nekā! Bērns klāt un sāk Jūs tirpināt: „Kas tev kaiš? Vai tev viss kārtībā? Kāpēc tik vēlu esi mājās? Kāpēc neatbildēji uz telefona zvaniem? Kur liki garāžas atslēgas? Vai kaķi jau pabaroji? Kad būs vakariņas? Kāpēc nav iznesta miskaste? Vai suni jau izvedi pastaigāt? Kad tu samaksāsi par internetu, citādi atslēgs? Cik ilgi tu tarkšķēsi pa telefonu ar to neaptēsto? Vai tu kādreiz sāksi dzirdēt ko es tev saku?!...”

Kā ir? Vai spējat vizualizēt šādu situāciju? Ja spējat – tad labi. Tad Jūs vēl esat „cerīgs”. Ja nespējat – tad ir „ziepes”, jo Jūs no savu vecāku „augstumiem” (precīzāk aukstumiem) nespējat paraudzīties uz to, kā jūtās Jūsu bērns.

Tieši tāpēc, ka saskarsmē ar saviem bērniem nepildāt piekto punktu, daudzās bērnu dvēselēs kā mieles nosēžas sāpes un, nemanāmi krājoties, ar laiku uzaug par Ķīnas mūri starp vecākiem un vecāku radīto dzīvību – bērnu.

(Patiesības labad jāsaka, ka arī pašai ir gadījies sajust kā uzaug manējie „Ķīnas mūri” un izjust to kādu piepūli prasa šāda mūra nojaukšana. Būvējas viņš nemanāmi, bet nežēlīgi stiprs gan!)

Tieši tāpēc Urantijas m-lapā tiek ievietots Līgas raksts „Vecāki, saņemieties taču!”. Tas ir pirmais šīs tēmas rakstiņš, kurš paredzēts kā saruna ar vektoru „bērns – vecākiem”. Iespējams, taps arī nākošie, tāpēc šis rakstiņš ir tāds kā nepabeigts.

Var būt Jums ir kādi īpaši jautājumi, uz kuriem Jūs vēlētos saņemt atbildes no bērnu redzes viedokļa. Līga no trīspadsmit gadiem piedalās dziedināšanas seansos. Šis indigo prot pielietot savas spējas nosakot problēmas diagnozi, konsultē pieaugušus cilvēkus, „redz cauri” tiem, kas vēlās izlikties citādāks nekā ir patiesībā, redz un zina to, ko pieaugušie ar dzīves pieredzi vēl tikai mācās apgūt, redzēt un zināt. Bez tam – viņa ir tieša. Brīžiem Līgas tiešā patiesība tracina tos, kuri dzīvo pašradītajā ilūziju pasaulē un rada ciešanas citiem.

Tēmu sarunai ar vektoru „bērns – vecākiem” ir daudz. Piemēram: bērnības traumas, ko vecāki neapzināti nodara bērniem. Traumas, kuras rodas vecāku vienaldzības, netaisnības, nodevības, mānīšanās dēļ, bērnu salīdzinot ar citiem, nevēloties rēķināties ar bērna viedokli un klaji paziņojot, ka Jūs neticat bērna spējām, varēšanai un ka neticat, ka no viņa nākotnē varētu iznākt labs/derīgs/mērķtiecīgs cilvēks. Taču tā jau ir cita tēma.

Ar mīlestību Skaidrīte Aleksejeva

Iepriekšējā
Nākamā »