SIA "DVS Urantija"
Elizabetes ielā 91/93-2
Tel. 67286363, 29276118
E-pasts: urantija@e-apollo.lv

   

Esiet mīļi sveicināti sadaļā Bērnu meistarības centrā "Urantija"

Meklējot ceļu uz bērnu

Vai esat lasījuši Antuana de Sent-Ekziperī grāmatu „Mazais princis”?

„Dīvains jautājums!”: daudzi pašlaik domā.

Bet, ja es jautātu, par ko ir šī grāmata? Kam viņa ir uzrakstīta?

Arī šie jautājumi daudzos radīs sašutumu. Jo visi zina, ka tā ir bērnu grāmata par princi no tālas mazas planētas un rozi, un, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Tā domā pieaugušie.

Bet, manuprāt, šī ir labākā grāmata pieaugušiem par bērniem, kurā ir doti tik daudzi labi padomi, kā laikā, kad uz planētu nāk jaunas, jaudīgas Gaismas un Mīlestības enerģijas, kad dzimst tik garīgi attīstīti bērni, izprast viņu pasauli, kas jau pavisam tuvā nākotnē kļūs reāla visiem. Grāmata palīdz atrast ceļu uz bērnu sevī, kas zina, kā būt draugos ar bērniem ārpusē.

Bet šos padomus var pamanīt tikai tie, kas spēj atmests stereotipus, ka pieaudzis cilvēks ir gudrāks par bērnu.

„Pieaugušie paši nekad neko nesaprot, bet bērni nogurst, mūžīgi viņiem kaut ko skaidrodami.”

Vai atceraties sevi bērnībā? Kāds bija jautājums, ko pieaugušie jums visbiežāk uzdeva? Vai tas nebija „Par ko tu, bērniņ, gribi kļūt, kad izaugsi?” Arī es, kad jau biju aizmirsusi par bērnu sevī, bieži uzdevu šo jautājumu maziem cilvēciņiem, draudzeņu, kolēģu, vienkāršu paziņu un arī nepazīstamu cilvēku bērniem, pat neapzinoties, ka nodaru tiem pāri, liekot aizdomāties par pieaugušo dzīvi.

Kad sešgadīgs zēns uzzīmē boa čūsku, kas sagremo ziloni, un parāda to pieaugušajam, kurš zīmējumā redz tikai cepuri, tad bērns uzzīmē „boa čūskas vēderu šķērsgriezumā, lai lielie cilvēki varētu saprast. Viņiem arvien vajadzīgi paskaidrojumi.”

„Pieaugušie man deva padomu vairs nezīmēt uzšķērstas un veselas boa čūskas, bet labāk interesēties par ģeogrāfiju, vēsturi, rēķināšanu un gramatiku. Tā sešu gadu vecumā es atteicos no spožas gleznotāja karjeras. Man atņēma drosmi pirmā un otrā zīmējuma neveiksme... Tā nu man bija jāizraugās cita profesija, un es iemācījos vadīt lidmašīnu...Esmu ilgi dzīvojis kopā ar pieaugušajiem. Esmu redzējis viņus pavisam tuvu. Un tomēr mans spriedums nav daudz ko uzlabojies.”

Pieaugušiem patīk plānot, it īpaši savu bērnu dzīvi, bet:

Jūsu bērni nav jums bērni.
Viņi – Dzīves domu par sevi dēli un meitas,
Viņi atnāk pateicoties jums, taču ne no jums,
Un, lai arī viņi ir kopā ar jums, taču nepieder jums.
Jūs varat dāvāt viņiem savu Mīlestību, bet ne jūsu domas,
Jo viņiem ir pašiem savas domas.
Jūs varat dot patvērumu viņu ķermeņiem, bet ne viņu dvēselēm,

Jo viņu dvēseles dzīvo rītdienas mājā,
Kurā jūs nevarat ielūkoties pat savos sapņos.
Jūs varat censties viņiem līdzināties,
Taču necentieties viņus pārtaisīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ un neapstājas vakardienā.
Jūs esat loki, no kuriem bērni kā dzīvas bultas, šaujas uz priekšu.

Strēlnieks redz savu mērķi bezgalībā un saliec jūs
Ar savu spēku, lai bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu izliekums Strēlnieka rokās kļūtu par jūsu prieku.  
                    
(Kalīls Džebrāns “Pravietis”)

Ja uz bērna lūgumu uzzīmēt jēriņu, taču nekuru katru, bet tieši tādu, kādu viņš to vēlas, mamma vai tētis, skolotājs, jebkurš cits pieaugušais spētu izveidot zīmējumu un pateikt: „Šī te ir kaste. Jēriņš, ko tu vēlies, atrodas tur iekšā”, tad atbilde noteikti būtu: „Tieši tādu es vēlējos”, jo tas ir brīvās sadarbības starp bērnu un pieaugušo zelta likums: „Es dodu tev to, ko tu vēlies. Tu saņem to, ko esi iedomājies.” (no autora) Visi ir laimīgi, jo visi ir apmierināti.

Vai jums patīk skaitļi?     

Sabiedrība, kurā dzīvojam ir tik dažāda. Arī mūsu bērni kontaktējas ar atšķirīgiem bērniem – panki, reperi, emu, goti, indigo un kristāliskie, varavīksnes, zelta jaunatne, brīnumbērni, pagātnes un nākotnes bērni ... Kā tik neiedala un negrupē... Bet par ko jūs, vecāki, domājat, kad jūsu atvase atved mājās jaunu draugu?

Pieaugušajiem „patīk skaitļi. Kad jūs viņiem stāstāt par kādu jaunu draugu, viņi nekad nepajautās pašu svarīgāko. Viņi nekad jums nevaicās: „Kāda draugam balss? Kādas rotaļas viņam labāk patīk? Vai viņš kolekcionē tauriņus?” Viņi gan jautā: „Cik viņam gadu? Cik viņam brāļu? Cik viņš sver? Cik nopelna viņa tēvs?” Un tikai tad viņiem liekas, ka viņi to pazīst. Ja jūs sakāt pieaugušajiem: „Es redzēju skaistu, rožainu ķieģeļu māju ar ģerānijām uz palodām un baložiem uz jumta...” – viņi nespēj iztēloties šo māju. Viņiem jāsaka: „Es redzēju māju, kas maksā simt tūkstoš franku.” Tad viņi iesauksies: Cik skaisti!””

Arī es brīžiem esmu pārāk pieaugusi un pārāk daudz skaitu. Cik labi, ka bērni par mums domā: „Tādi nu reiz viņi ir. Bet nevajag uz viņiem dusmoties. Bērniem jābūt ļoti iecietīgiem pret pieaugušajiem.” Un bērns manī, brīžos, kad aizraujos ar pieauguša cilvēka lomas tēlošanu, atgādina: „Bet mēs, kas saprotam dzīvi, mēs, protams, pasmejamies par numuriem.”

Dzīves pieredze liek iekšējam bērnam katrā no mums meklēt patvērumu kaut kur dziļi sirdī, dvēselē. It kā gribēdami pasargāt sevi, mēs bieži vien uzceļam apkārt mūri, un sakām iekšējam bērnam: „Sēdi klusi, paslēpies, savādāk dzīve var tev nodarīt pāri, tev sāpēs, un var būt pat asinis un nāve!” Kad mūsu dzīvē, kā pie mammas vai tēta, atnāk cita dvēsele bērna veidolā, arī viņu gribam pasargāt. Nedari tā! Tā nevar! Es tev teicu! Liec malā! – no šādiem ķieģeļiem ceļam „aizsargmūri” ap mūsu atvasēm. Dzīves grūtības bērniem aprakstam un liekam iztēloties kā milzīgus baobabus, kas „ir lieli koki, tik augsti kā baznīcas, un pat tad, ja viņš paņemtu sev līdzi veselu baru ziloņu, tie netiktu galā ar vienīgu baobabu.” Bet, kļūstot pieauguši, esam aizmirsuši, ka „baobabi taču vispirms ir mazi un tikai tad izaug lieli”. Mazais princis par to vienmēr atcerējās.

„Patiešām, uz mazā prinča planētas, tāpat kā uz visām citām planētām, auga derīgi augi un nezāles. Tātad tur bija arī derīgo augu labās sēklas un nezāļu ļaunās sēklas. Bet sēklas nevar redzēt. Tās dus zemes dzīlēs, līdz kādai no tām ienāk prātā pamosties. Tad nu sēkla pastiepjas un izbāž pretim saulei aizkustinoši mazu, nevainīgu asniņu. Ja tas ir redīsa vai rožu krūma asniņš, to var atstāt augam savā vaļā. Turpretim, ja tā ir kāda nezāle, tad asniņš tūlīt jāizrauj, tikko esam to pazinuši. Bet uz mazā prinča planētas bija šausmīgas sēklas... proti, baobabu sēklas. Planētas augsnē tās atradās lielā vairumā. Un no tāda baobaba, ja to laikā nepamana, nekad vairs nevar tikt vaļā. Tas pārņem visu planētu. Saknes izurbjas planētai cauri. Un, ja planēta ir pārāk maza, bet baobabu pārāk daudz, tad tie pārplēš planētu pušu.”

„Tas ir kārtības jautājums... Kad pats no rīta uzkopies, tad rūpīgi jāuzkopj arī planēta. Regulāri jāizravē laukā visi baobabi, tiklīdz tos var atšķirt no rožu krūmiem, kam tie ārkārtīgi līdzinās, kad tikko uzdīguši. Tas ir ļoti viegls, tomēr nogurdinošs darbs.”

„Bērni! Esiet piesardzīgi no baobabiem!”

Varbūt lietderīgāk ir iemācīt bērnu pašam sakopt savu planētu, iemācīt atšķirt baobaba asnus no rožu krūma asniem, lai viņš pats pasargātu savu pasauli no lielajiem baobabiem.

Ja mēs, pieaugušie, tikai stāstīsim bērniem, cik briesmīgi ir baobabi, kādas ir sekas, kad viņi izaug, un viņu vietā ravēsim planētas, tad, kā jūs domājat, ko darīs jūsu atvases, kad jūs vairs nebūsiet blakus? Vai viņi būs jums pateicīgi par to, ka nespēj atšķirt baobaba asnu no rožu krūma asniem, ka neprot sevi aizsargāt?

Es varētu citēt „Mazo princi” vēl un vēl, es varētu to tulkot pieaugušo valodā, bet es nevēlos laupīt jums, pieaugušie, prieku izdarīt to pašiem. Man praktiski būtu jāpārraksta visa grāmata, jo ikviens vārds tajā paver plīvuri uz noslēpumaino pasauli – bērnišķīgi tīru mīlestību.

Pēdējo reizi lasīju šo grāmatu, kad biju nu jau pavisam pieaugusi, un, kad pāršķīru pēdējo lappusi, asaras aumaļām plūda pār maniem vaigiem. Es nevarēju apstāties raudāt, līdz mūri, kas manī it kā sargāja manu iekšējo bērnu, bija sagrauti.

Jūs atceraties sava bērna sejiņu, smaidu, kad viņš pamostas no salda miega un ierauga tik mīļu, tik uzticamu būtni, kā mamma vai tētis? Vai jūs atceraties savas sajūtas, kad jutāties kā Radītājs jūsu bērna priekšā? Vai atceraties mīlestību, kas skanēja vārdos: „Kas tur pamodies, tāds mazs un skaists?”

Es raudāju no atkal satikšanās prieka, kad iekšējais bērns apņem tevi, tādu pieaugušu, un saka: „Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.”

Jūs esat tik laimīgi, ja jūsu dzīvē ir ienācis mazais princis, kā dēliņš vai kā meitiņa. Kādam ir divi, trīs un vairāk mazie prinči, un tā ir liela svētība - palīdzēt un būt līdzās viņu ceļojumā uz mājām, katram uz savu mazo planētu.

Vēl kādu laiku pēc brīnumainās satikšanās „Mazo princi” nēsāju līdzi kā Bībeli. Kā pieaugušais, laikam, vēl baidījos pazaudēt bērnu sevī. Tad nāca diena, kad saņēmu otro tradicionālā Reiki iniciāciju. Savai skolotājai un draugam šajā dienā uzdāvināju „Mazo princi”. Es dāvināju savu ceļu uz iekšējo bērnu.

Tikai tagad saprotu, ka tieši tajā laikā man bija jāpārlasa šī jaukā grāmata, kas patiesībā, sagatavoja, deva instrukcijas manam darbam, ko tagad daru Urantijā – vadu DVS Urantijas bērnu centru.

Kad atrodi bērnu sevī, spēj saskatīt bērnu arī citā cilvēkā – lai cik liels vai mazs tas būtu.

Katra mēneša pirmajā sestdienā DVS Urantija telpās no 10.00 – 13.00 notiek bērnu salidojums – mīļi gaidīti visi, kas ir ļoti iecietīgi pret pieaugušiem un saprot dzīvi, kā arī pieaugušie bērni.

Mēs aicinām un gaidām visus, kas vēlas mācīties un dot iespēju arī pašiem bērniem iemācīties atšķirt baobabu asnus no rožu krūma asniem, kas meklē un vēlas atrast bērnu sevī, kas vēlas iemācīties veidot pozitīvu saskarsmi ar savām atvasēm. Šeit jūs un jūsu bērni var būt tādi, kādi vēlas, nevis tādi, kādus tos redzēt grib sabiedrība. Mīlestība un Gaisma te sagaida ikvienu. Mācīsimies runāt Mīlestības, bērnu valodā kopā!

Sai Baba saka:
„Kas tic gadījumam, tas netic Dievam. Kas netic Dievam, nekur nevar saskatīt Manu mīlas pilno gādību. Vai tu neredzi, ka ES visu radu, daru, uzturu? Vai tu neesi spējīgs just, kā Manas mīlestības saldums plūst tavā sirdī? Šis saldums ir mana Žēlastība, kas tev māca pazemību un godbijību – vislabāko patvērumu pret augstprātības un lepnības dvēseliskajām indēm. Ja tev ir grūtības noprast, ko patiesībā nozīmē gadījums, tad vienreiz padomā par to, kā pāri satiekas, kā cilvēki atrod savu darba vietu vai citi sasniedz Puttaparti (Sai Babas dzimšanas un galveno uzturēšanās vietu). Tev ir grūti saprast Manu neaptveramību. Padari taču to sev vieglu: atsakies no nesaprātīgās pārdrošības gribēt Mani saprast. Meklē un atrod Mani savā sirdī. Tad tu varēsi sajust bezgalīgi smalkos pavedienus, kurus ES veidoju, lai nodrošinātu tavu laimi. Tāpēc ES nepieļauju nekādu gadījumu. Gadījums ir neaprēķināms, turpretī Mana darbošanās tavas laimes nodrošināšanai ir matemātiski precīza.”

Vai tas ir gadījums, ka tieši Jūs un tieši tagad izlasījāt šo rakstu?